Slimnīca

Tā nu iznāca, ka man bija izdevība izbaudīt slimnīcu Norvēģijā un uzzināt, kā darbojas veselības aizsardzības sistēma vienā no pasaules bagātākajām valstīm.
Biju vesela un labā formā un domāju, kā tā būs vienmēr. Bet pienāca diena, kad organisms deva signālu, ka kaut kas nav labi. Aizgāju pie dežūrārsta (katram cilvēkam ir ģimenes ārsts, bet ja pie ārsta vajag pēkšņi, tad jāiet pie dežūrārsta, jo pie ģimenes ārsta iepriekš jāpierakstās). Dežūrārsts mani nosūtīja uz kompjūtertomogrāfu. Tā kā Altā nav slimnīcas un arī šādu aparātu, tad Altas iedzīvotājiem jābrauc uz Hammerfestu (140 km).
Jāpiebilst, ka Norvēģijas ziemeļos ir daudz nelielu apdzīvoto vietu, kurās nav slimnīcas. Finmarkas slimnīca atrodas Hammerfestā un ja cilvēkiem jānokļūst uz izmeklējumiem, tad dažam labam ir jāveic visai liels ceļas gabals. Tie, kas dzīvo tuvāk, brauc ar auto, tie kas tālāk, lido ar lidmašīnu. Pastāvīgajiem iedzīvotājiem ceļu vienmēr atmaksā valsts!
Kad mani paskatīja kompjūtertomogrāfā, dakteri paziņoja, ka jāpaliek vēl slimnīcā uz izmeklējumiem. Pirmais šoks bija tas, ka slimnieki gulēja koridoros. Bet man ļoti laimējās, jo man iedeva atsevišķu istabu. Vēlāk gan arī redzēju, ka koridorā cilvēki guļ īsu brīdi, jo personāls dara visu, lai tāda situācija nebūtu. Vienkārši ir tā, ka slimnīca ir veca un ja pēkšņi uzrodas daudz slimnieku, tad visiem vietu nav.
Otrs, kas mani pārsteidza - tur ir ļoti daudz medmāsu (diezgan daudz arī vīriešu dzimtes). Tās nepārtraukti mainās un gandrīz nekad neatkārtojas. Vienmēr kad atnāk jauna medmāsa, viņa dod roku un nosauc savu vārdu. Ārsti smalki izstāsta visu par manu veselības stāvokli, bet medmāsas pirms katras manipulācijas izskaidro, ko darīs un kāpēc. Tāda cieņas pilna attieksme.
Cieņas pilnu attieksmi var izbaudīt arī ēdamistabā. Ēdiens ir tāds pats kā mājās. Brokastīs un vakariņās tiek uzklāti galdi. Tur ir maize, siers, gaļa, lasis, dažādi salāti, dārzeņi, augļi, jogurts, sulas, tēja, kafija, piens. Bet vari arī pats iet pie ledusskapja un ēst, ko gribi un kad gribi. Un vēl koridorā un atpūtas istabā vienmēr atrodas kafija, tēja, cepumi un augļi. Tiem, kas paši nevar aiziet uz ēdamistabu, ēdienu atnes medmāsas.
Jau Hammerfestas slimnīcā izjutu, ka par mani te rūpējas. Tā kā pirmajā izmeklējumā dakteri atrada kaut ko tādu, kam manā ķermenī nevajadzēja atrasties, mani paturēja slimnīcā uz papildus izmeklējumiem. Ņemot vērā to, ka Hammerfestā nav speciālistu, kas varētu novērtēt manu veselības stāvokli un uzstādīt diagnozi, vietējie ārsti kontaktējās ar speciālistiem Tromsø. Es jutu, ka dakteri rūpējas par mani un tā ir tāda ļoti laba sajūta. Ir tāda drošības un stabilitātes sajūta - pārliecība, ka viņi darīs visu, lai man palīdzētu. Un tu neesi viens ar savu slimību.
Kad beidzās izmeklējumi Hammerfestā, man bija jādodas pie ārsta uz konsultāciju uz Tromsø. Tas ir 400 km no manas dzīvesvietas. Tur man uzstādīja diagnozi, vēl bija jāiziet magnētiskā rezonanse. Pavisam pirms operācijas uz Tromsø braucu trīs reizes un ceļu man vienmēr apmaksāja.
Tromsø Universitātes slimnīca ir liela slimnīca. Tā apkalpo visu Norvēģijas ziemeļdaļu - Finmarkas, Nūrlandes un Trumses filkes. Tāpēc te tikai veic operācijas un tad, kad pacienta veselības stāvoklis ir stabilizējies, viņu ar sanitāro lidmašīnu nogādā pacientam tuvākajā vietējā slimnīcā, ja vēl ir nepieciešama ārsta uzraudzība.
Pēdējā lakā televīzijā daudz runā par dažādām nebūšanām veselības aprūpē, tai skaitā, par to, ka ilgi jāgaida uz vietu slimnīcā. Bet man laimējās. Man nebija ilgi jāgaida uz operāciju. Un atlabšana bija tik strauja, ka ceturtajā dienā jau varēju braukt mājās.
Man bija jāierodas slimnīcā iepriekšējā dienā pirms operācijas, lai sagatavotos, bet, tā kā vietu skaits slimnīcā ir ierobežots, tad nakti pārgulēju slimnīcas viesnīcā. Slimnīcas viesnīca ir domāta piederīgajiem, bet kādreiz tur dod vietu arī pacientiem. Pacientiem viesnīca bez maksas, piederīgajiem par nelielu samaksu.
Agrā rītā biju gatava operācijai. Operācija bija nopietna, bet ļoti uzticējos ārstiem un viss beidzās labi. Tad mani savā aprūpē ņēma jaukas un gādīgas medmāsiņas un atveseļošanās notika strauji. Nākošajā dienā cēlos kājās un ceturtajā dienā braucu mājās.
Lielais paldies dakterim Roaram Klosteram un visām medmāsām, īpaši Elīnai un Eirīnai.
Paldies Norvēģijai par to, ka te ir iespējams atgūt veselību cilvēka cienīgi - kad pēc operācijas par tevi rūpējas un tev nav jādomā, kuram dakterim un medmāsai kabatā jāieslidina aploksne, lai uz tevi vispār paskatītos ...