Cilvēki

Norvēģijā dzīvo 5 miljoni cilvēku, tā ka par visiem vērtējumu dot nevarēšu. Bet dalīšos ar saviem iespaidiem un priekšstatiem, kas man par cilvēkiem ir izveidojies.
Sākšu ar to, ka cilvēki te ziemeļos laikam ir citādāki nekā dienvidos. Un tas jau tikai normāli. Tagad jau labklājība ir visur, bet tie cilvēki, kas tagad ir pusmūžā, auga visai skarbos apstākļos. Un tas viņus ir izveidojis par labiem cilvēkiem.
Ja man ar vienu vārdu jāraksturo norvēģis, tad tas vārds ir - labsirdīgs. Labsirdību jūtu, kad pretī nākošie cilvēki smaida. Un labsirdību jūtu viņu attieksmē pret tiem cilvēkiem, ko Norvēģija uzņem no tām valstīm, kur dzīvot nav droši. Visi zin, ka bēgļu straumes plūst uz Skandināvijas valstīm un varētu domāt, ka norvēģi par to nav lielā sajūsmā. Bet tas, ko es esmu novērojusi - norvēģi ar sapratni izturas pret tiem, kam dzīvē nav tā paveicies kā viņiem. Jo norvēģi ļoti novērtē to labklājību, kādā viņi dzīvo. Un viņi to neuztver kā pašu par sevi saprotamu. Cilvēki saprot, ka nafta var kādu dienu beigties. Starp citu, viņi katru gadu ieliek lielu summu fondā, kas domāts tam laikam, kad nafta būs beigusies. Manuprāt, tas arī raksturo norvēģus. Nedomāju, ka Latvijas valdība ko tādu darītu - tērētu uz nebēdu. Bet tas ir cits stāsts :)  Bet nafta jau nav vienīgais ienākumu avots. Otrajā vietā ir zivju rūpniecība un tā ienes daudz. Un svarīgi ir, kā valsts prot šīs bagātības izmantot. Ir jau  vēl citas valstis, kurās ir lielas dabas bagātības. Bet tauta tur nedzīvo tādā labklājībā kā norvēģi. Bet Norvēģijā valdība no laika gala ir strādājusi tautas labā. 

Tagad par norvēģu attieksmi pret bēgļiem. Šo procesu viņi regulē - uzņem tik daudz bēgļu, cik valsts spēj nodrošināt un integrēt. Tiem, kuriem piešķirts bēgļa statuss, tiek nodrošināti norvēģu valodas kursi bez maksas, kā arī viņiem palīdz iekārtoties darbā. Jo galvenais princips - lai cilvēki pēc iespējas ātrāk sāk paši sevi nodrošināt un nedzīvo uz valsts rēķina. Nu jau ir uzaugušas jaunas paaudzes, kas beiguši norvēģu skolas un ir pilnīgi integrējušies. Un norvēģu sabiedrība ir visai raiba. Nezinu par visiem, bet tie norvēģi, kurus es pazīstu, pret šo parādību, kad valstī ir tik daudz svešzemnieku, izturas pozitīvi. Cilvēki domā ekonomiski un saprot, ka daudzie imigranti palīdz sildīt ekonomiku. Situācija ir tāda, ka, ja pēkšņi visi imigranti, kas te strādā, no Norvēģijas aizbrauktu, tad valsts ekonomikai tas būtu liels trieciens un lielas problēmas.
Vēl tāda nianse attiecībā uz bēgļiem. Bēgļi tiek uzņemti saskaņā ar noteikumiem. Nesen atklājās, ka daļa cilvēku, kas Norvēģijā dzīvo kā bēgļi, tomēr neatbilst šiem noteikumiem. Un šie cilvēki tika izraidīti. Arī tādas ģimenes, kurās ir bērni. Un šis apstāklis, ka no valsts tiek izraidīti bērni, sabiedrībā izsauca lielu protestu. Lieta tāda, ka valsts iestāžu ierēdņi ar darbiem nesteidzas :) (to arī es esmu izbaudījusi). Tāpēc paiet pat vairāki gadi, kamēr tiek izskatītas bēgļu lietas un tiek pieņemts lēmums - viņiem ir tiesības te palikt vai nē. Bet pa to laiku cilvēki ir iedzīvojušies, bērni iet skolā un pat apguvuši norvēģu valodu. Un te pēkšņi viņus izraida.
Vēl visas nācijas labsirdību jūtu, kad tiek vākta nauda kādam palīdzības projektam. Katru gadu ir noteikta diena, kurā notiek naudas vākšana visas valsts mērogā. Šajā dienā par to runā televīzijā, notiek koncerti un jaunieši staigā no mājas uz māju un vāc naudu. Un cilvēki to uztver atsaucīgi, jo atkal jāsaka - norvēģi apzinās, ka viņiem ar dzīves apstākļiem ir paveicies vairāk nekā cilvēkiem citās pasaules daļās un viņi ir gatavi dalīties. Pēdējā naudas vākšanas kampaņa bija veltīta ūdensvada ierīkošanai kādā Āfrikas valstī.

Otra iezīme, kas raksturo norvēģus, ir sportiskums. Visi zin, ka norvēģi ir slēpotāji. Viņi paši saka, ka norvēģi piedzimst ar slēpēm pie kājām. Tie, kas seko lielajam sportam, zin, ka slēpošanā norvēģi ņem pirmās vietas. Un tad, kad televīzijā rāda liela mēroga slēpošanas sacensības, tad visa Norvēģija ir pie televizora. Un, protams, liela tautas daļa atrodas tur, kur šīs sacensības notiek un atbalsta savējos.
Bet nav jau tā, ka cilvēki tikai skatās, kā citi sporto. Tie labie slēpotāji jau izaug tāpēc, ka nācija ir ļoti sportiska. Te ziemeļos ziema ir gara, sniega daudz un cilvēki daudz slēpo. Altā ir vairākas slēpošanas trases, ko uztur pašvaldība un cilvēki tās aktīvi izmanto. Altā ir arī daudz veloceliņu. Praktiski visu pilsētu var izbraukt pa veloceliņiem. Un ļoti daudz cilvēku vasarā braukā ar velosipēdiem. Bet arī ziemā daudzi braukā ar velosipēdiem, lietojot riepas ar radzēm vai arī šādas riepas:

Ziemas sporta veidos Norvēģija ir stipra. Bet es uzskatu, ka Norvēģija ir arī futbola zeme. Ar futbolu te ir pārņemti visi, sākot ar vismazākajiem. Katrā pilsētā ir sava komanda, lielākajās vairākas. Un sacensības notiek visos līmeņos. Arī mazajā Altā ir vairākas komandas. Un reizi gadā Altā notiek bērnu futbola turnīrs, uz kuru sabrauc vairāki tūkstoši cilvēku. Un visa pilsēta dzīvo līdzi šim pasākumam. 

Norvēģija ir kalnu zeme. Ir cilvēki, kas kāpj klintīs. Bet ir pietiekoši daudz iespēju doties kalnos vienkārši bez speciāla aprīkojuma. Uzkāpt kalnā un priecāties par skaistajiem skatiem.

Altas pašvaldība organizē 10 virsotņu projektu. Ja esi uzkāpis visās 10 virsotnēs viena gada laikā, tad saņem dāvanu. Bet par šo projektu pastāstīšu atsevišķi. 

Iepriekš, kad nebiju Norvēģiju iepazinusi no iekšpuses, man likās, ka norvēģi ir tāda labklājībā iestigusi pašapmierināta nācija. Bet tagad varu teikt, ka vismaz ziemeļos tā nav. Te cilvēki joprojām dzīvo tuvu dabai, lielā mērā kā dabas bērni. Biju pārsteigta, ka bērni iet uz skolu, kad ārā ir -40 grādi. Un, ne tikai iet uz skolu, bet pat spēlējas ārā un saka, ka tas jau ir normāli. 

Te ziemeļos katru gadu notiek suņu pajūgu sacensības. Šo pasākumu sauc Finnmarksløpe.
Manā skatījumā tas ir ļoti ekstrēmi. Ir divas distances - 500 km un 1000 km! Ir arī junioru distance - 500 km. 500 vai 1000 kilometri aukstumā ar suņu pajūgiem!
Distance sākas un beidzas Altā. Tas ir ļoti populārs pasākums te ziemeļos. Un tajā piedalās dalībnieki ne tikai no Norvēģijas, bet ari no citām valstīm.
Trases sagatavošanā piedalās simtiem brīvprātīgo. Jāpiebilst, ka brīvprātīgo kustība te ir ļoti izplatīta. Vienmēr, kad tiek organizēts kāds liels pasākums, daudzi piedalās kā brīvprātīgie.

Pirms garā ceļa

Nav nekāds noslēpums, ka Skandināvijā ir sevišķi aktīvas sievietes. Te Norvēģijā tas ļoti "krīt acīs". Valdības vadītāja ir sieviete, ļoti daudzas sievietes ir ministra amatā, tai skaitā, finanšu ministra un aizsardzības ministra amatā. Ļoti daudzas meitenes iet armijā. No vienas puses - itkā jau normāli, kāpēc gan nē? Tomēr man tas izskatās nedaudz neparasti.

Bet sievietes ir ne tikai augstos amatos. Viņas arī ir ļoti sievišķīgas. Ļoti daudzas mājās cep maizi, nodarbojas ar rokdarbiem  - ada un ir pat tādas, kas pašas mājās vērpj dziju! Un, protams, rūpējas par māju un ģimeni. 

Vēl mani pārsteidz tas, ka televīzijā ziņas lasa un vada raidījumus cilvēki, kas vairs nav tik jauni un neizskatās perfekti. Ir pierasts, ka Latvijas televīzijā kadrā laiž tikai jaunus un speciāli uzpucētus ļaudis. Te tā nav. Te ziņas lasa sirmi kungi un raidījumus vada dāmas, kas ir tālu no perfekcijas. Un tas ir tā simpātiski. Jo visi mēs esam tikai cilvēki - gan tie, kas atrodas šajā, gan tajā TV ekrāna pusē.

Interesanta nianse par Norvēģijas labklājību. Nesen TV stāstīja par kādu skolu, kurā ir baseins, bet baseinā nav ūdens, jo pašvaldībai trūkstot naudas, lai uzturētu šo baseinu. Jā, labklājība arī mēdz būt relatīva :)
Tāpat Altā mani pārsteidz, ka uz ielām un pie mājām ziemā nekaisa smiltis. It kā tāpēc, ka tam neesot naudas...

Norvēģijā ikdienā ir sajūtams, ka te ir demokrātiska valsts. Ar to es domāju to, ka sabiedrība daudz ko var panākt. Ja žurnālisti kaut ko "izrok", tad tam ir rezonanse. Un politiķi ir spiesti ieklausīties sabiedrības viedoklī. Te tiešām politiķi ir tautas kalpi, ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Veikali svētdienās te ir slēgti. Bet kaimiņu valstīs - atvērti. Sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo diskusija par to, vai arī Norvēģijā vajadzētu svētdienās būt atvērtiem veikaliem. Domas dalās. Daļa cilvēku domā ekonomiski - ja veikali būs atvērti svētdienās, tad tas atsauksies uz preču cenām. Tiešām, kāpēc gan svētdienās jābūt atvērtiem veikaliem? Jo visi zin, ka svētdien veikali ir ciet un pārtiku iepērk citās dienās.

Nesen man bija iespēja būt norvēģu kāzās. Tās bija lielas kāzas - vairāk kā 100 cilvēku. Tās notika skolas kafejnīcā. Bija vairākas lietas, kas mani pārsteidza. 
Viesi ieradās pirms jaunā pāra, bet nekāda speciāla jaunā pāra sagaidīšana, kā Latvijā pieņemts, te nebija. Vienkārši, kad jaunais pāris bija ieradies, visi sāk ēst. Ēdiens nebija uz galdiem, bet ēšana bija organizēta zviedru galda veidā. Sāka ar aukstajām uzkodām, kas bija izvietotas uz atsevišķa galda. Pēc tam tāpat visi gāja pakaļ siltajam, kas atradās speciālajos traukos. Un pēc tam saldais.
Kamēr notika ēšana, nekādas aktivitātes nenotika. Ēšana notika pilnīgā klusumā. Pirmās aktivitātes, kur jaunajam pārim tika pievērsta uzmanība, sākās tad, kad visi bija paēduši. Speciāla jaunā pāra godināšana notika pirms kūku ēšanas, kad visi sastājās ap kūku galdu. 
Arī kūkas  bija izvietotas uz atsevišķa galda. Kūku bija daudz un tās bija nenormāli garšīgas! Interesanta nianse par kūkām. Kūkas nesa līdzi kāzu viesi. Noskaidroju, ka viesi iepriekš pajautā kāzu rīkotājiem, vai ir nepieciešams izcept kūku. Ja atbilde ir - jā - tad tiek cepta kūka un ņemta līdzi uz kāzām. Neviens tās nebija pircis veikalā. Visas kūkas bija pašu ceptas. Tās bija dažādas un ļooooti gardas!
Interesanta nianse arī par alkoholu. Uz galdiem nedrīkst atrasties alkohola pudeles. Uz galdiem bija izvietotas krūkas ar sarkanvīnu. Bet ne pudeles. Tātad, vīnu varēja dzert pie ēdiena. Bet neko stiprāku.
Kāzās ir jābūt speciālam cilvēkam, kurš ir atbildīgs par alkoholu un cilvēkiem, kuri lieto alkoholu. Šis cilvēks darbojas kā bārmenis. Un viņš arī ir atbildīgs par to, lai neviens nepiedzertos un, izejot no kāzu nama, nesastrādātu kādas "ziepes". Visi, kas vēlas alkoholu, iet pie bāra un bārmenis izsniedz alkoholu. Viņš arī seko līdzi, lai neviens nepiedzertos. Nav pieļaujams, ka kāds pārāk iereibis viesis izietu ielās un sarīkotu kādas nepatikšanas. Par to ir atbildīgi kāzu rīkotāji. 
Pēc alkohola tauta sāka iet pēc tam, kad visa ēšana bija beigusies. Tad arī sākās mūzika, dejas un jautrība. 
Lielās kāzās ir paraša ap pusnakti dot vēl vienu ēdienu. Tas parasti ir kāds no tradicionālajiem ēdieniem. Tajās kāzās, kurās biju es, deva sāmu tradicionālo ēdienu bidus. Tā ir bieza zupa ar dārzeņiem un ziemeļbriežu gaļu. 
Var būt arī lapskaus. Tas ir sakņu sautējums ar liellopu gaļu. Vai finnbiff. Tas ir sautējums, ko gatavo no ziemeļbriežu gaļas un ēd kopā ar kartupeļu biezeni un dārzeņiem.