Mana pirmā pieredze polārajā naktī

Tā kā Altā ierados novembra vidū, tad mana pirmā pieredze bija polārā nakts.  Latvijā tajā laikā vēl bija visai silts rudens, bet te jau ziema, ne ļoti auksta, bet tomēr ziema - sniega daudzums ziemeļiem kaunu nedara. Jau ar pirmajiem mirkļiem uz Norvēģijas zemes sajutu, ka esmu tālu ziemeļos. Lai gan no lidmašīnas izkāpu pulksten 13:30, tātad dienas vidū, tomēr uzreiz bija tā dīvainā sajūta, ka diena drīz būs galā. Polārā nakts vēl nebija iestājusies, līdz tam vēl bija desmit dienas. Bet diena bija ievērojami īsāka nekā Latvijā - tumsa iestājās jau ap trijiem dienā. Diena kļuva aizvien īsāka un īsāka, līdz pienāca 25. novembris, kas bija pēdējā diena, kad saule pacēlās virs horizonta. Un sākās mana pirmā polārā nakts, kas ilga gandrīz divus mēnešus - no 25.novembra līdz 17.janvārim.

Polārā nakts nav pilnīga tumsa. Lai gan saule virs horizonta nepaceļas, gaismu tā dod. Altā vistumšākajā laikā, kas ir ap Ziemassvētkiem, gaisma ir apmēram 3-4 stundas dienā, atkarībā no tā, vai debesis ir skaidras vai apmākušās.  Un saulīte, kas atrodas aiz horizonta, skaidrā laikā iepriecina mūs ar neparastu rozā gaismu, kas atspīd debesis pretējā pusē. 

Pirms man radās šī iespēja izbaudīt polāro nakti, man, protams, bija savs priekšstats, kas tas ir un kā tas ir. Un mans galvenais pieņēmums  bija tāds, ka tas ir visai ekstrēmi. Man likās, ka ir neiespējami dzīvot bez saules.
Bet tagad, kad esmu to izbaudījusi, jāsaka, ka bija interesanti. Cilvēki, kas šeit dzīvo, zin, kur viņi dzīvo un pieņem tumšo laiku kā savas dzīves sastāvdaļu. Svarīgi ir atrast sev interesantu nodarbošanos. Ziemā daudzi slēpo. Te ir vairākas apgaismotas slēpošanas trases. Ir arī fitnesa zāles un peldbaseins. Ir iespējas dejot, dziedāt un citādi socializēties. Un cilvēki šeit ir priecīgi un apmierināti ar dzīvi.
Tomēr tomēr... saules atgriešanos gaida visi. Un sākam to gaidīt 21.decembrī, kas ir gada īsākā diena un sākas saules ceļš atpakaļ. 

Lai gan saule nepaceļas virs horizonta, dažas stundas dienā gaismu tā dod