Daba

Kad pirmo reizi biju Altā, pirmais, kas man "iekrita acīs", bija tādi nedaudz kroplīgi bērzi. Patiesībā gan pilsētā to bērzu nemaz nav tik daudz, bet tie vairāk ir, kad brauc ārpus pilsētas vairāk kalnos, tāda tundras ainava. Bet pilsētā dominējošais koks ir priede. Ir arī egles, bet mazāk. Pilsētu sadala tāds interesants garš ar priedēm apaudzis kalns, kas sastāv no smiltīm, tā ka patiesībā tā ir tāda kā gara kāpa. Kalna nosaukums ir Sandfjellet, kas nozīmē Smilšu kalns. Šis kalns aiztur vēju. Un šī kalna dienvidu pusē aug daudz vairāk egļu nekā ziemeļu pusē. Dažās vietās Altā es jūtos kā Rīgas Jūrmalā, jo ainava ir tieši tāda - tādas pašas priedes.

Pilsētā ir arī bērzi, bet tie ir citādi nekā Latvijā, tiem nav baltā tāss. Pie mājām no bērziem daudzi veido dzīvžogus. Ļoti daudz ir pīlādžu. Arī tos daudzi izmanto dzīvžogos.

Man par lielu pārsteigumu dažos dārzos pamanīju ievas. Pie dauzām mājām aug arī ceriņi. Tie ziedēja jūlijā.



Alta nav liela pilsēta, te vairākās vietās pilsētā ir priežu mežs, kur dzīvo arī meža zvēri. Vāveres pilsētā ir ikdiena. Pilsētas mežos aug mellenes un brūklenes. Mellenes pilsētā var salasīt daudz, pietiek ziemai. Bet brūklenes pietiek paēšanai, ja gribas. Gan pilsētas mežos, gan ārpus pilsētas aug ļoti daudz tādas ogas, ko sauc par vistenēm. Iepriekš es tādas ogas nemaz nebiju redzējusi, bet te to ir ļooooti daudz. Un saka, ka tās esot veselīgas. Es gan pagaidām neesmu pamēģinājusi. Tas man plānā nākošgad. Pa ceļam uz Nordkapu, kur ceļš iet augšup kalnos un koku vairs nav, visteņu lauki bija tiešām iespaidīgi.

Ja esmu sākusi runāt par ogām, tad nevar nepieminēt lācenes. Lāceņu deserts ir tradicionāls Ziemassvētku ēdiens. Bet lācenes tomēr nav tik izplatītas kā mellenes un brūklenes. Lācenes te var salasīt, bet ir jāzin vietas. Un šogad runāja, ka lāceņu nav daudz, jo bija ļoti auksts jūnijs un iespējams, ka ziedi apsala.

Dārzos labām saimniecēm aug arī zemenes. Tās ienākas uz jūlija beigām un ir ļoti garšīgas. Bet par dārziem pastāstīšu sadaļā "Mani dārza darbi".

Alta atrodas kalnu un fjordu ielokā un tas, protams, ietekmē klimatu un veģetāciju. Braucot no pilsētas ziemeļu virzienā, kur ceļš ved uz augšu kalnup, priedes un egles drīz pazūd. Vietām ir pundurbērzi un vēl augstāk jau tikai tundras ainava.

Tā kā es te ierados ziemā, tad man bija ļoti interesanti vērot veģetāciju, kad sākās pavasaris. Katra puķīte man likās kā brīnums. Pirmās uzziedēja māllēpes. Sajūsmu manī izraisīja purenes.



Daudz kur aug savvaļas loki un skābenes. Pļavās var salasīt raspodiņus, kas ir lieli un "trekni". Šur tur kalnos redzējām zeltsakni, kas pavasarī skaisti zied dzelteniem ziediem.

               
                     Ziemeļu pļava

Bet, kad atnāk vasara, tad sākas ugunspuķu trakums! Tās aug visur - pilsētā lielākos un mazākos puduros, gar dārzu malām un ielu malām. Bet ārpus pilsētas plešas lieli ugunspuķu lauki. Itkā nabadzīgā ziemeļu daba tomēr priecē ar neatkārtojamu un intensīvu krāsu bagātību.


Ugunspuķes pilsētā pie pašvaldības ēkas


Tas arī ir pilsētā


Pie mājām ugunspuķu "dobe" ir kā dabiski apstādījumi